Disciplīna, sports, laika plānošana - panākumu gūšanas atslēgas. Autobusu vadītāju Profesionālās meistarības konkursos Eduards Zernevics piedalās 11 gadus.
2020.gadā Eduards Zernevics ieguva 1.vietu absolūtajā vērtējumā (trīscīņā). Tas nozīmē, ka braukšanā gan ar lielo, gan mazo autobusu un teorijas pārzināšanā, Eduards ir guvis labākos rezultātus. Šī uzvara ir ļoti vērtīga, jo bija jācīnās sīvā cīņā ar 19 kolēģiem, tai skaitā ar Kasparu Vēzi, 2. vietas un titula “Labākais braucējs” ieguvēju, un Aināru Kalniņu, 3 vietas ieguvēju.
Pēc sarunas ar Eduardu, rodas sajūta, ka mēs katrs varam sasniegt panākumus. Jāprot tikai sevi turēt grožos, nedrīkst aizmirst par kvalitatīvu atpūtu, kur prāts pilnībā jāatslēdz no darba, lai pēc tam atkal var strādāt darbu, kuru mīli.
Eduards Zernevics ir autobusa vadītājs, kurš savu darbu dara ar smaidu un labsirdīgu humoru. To ievērojuši gan mūsu pilsētas regulārie pasažieri, gan viesi, jo viņa kontā ir ne mazums pateicību par patīkamiem braucieniem un izpalīdzību. Ar smaidu uz lūpām Eduards piedalās arī autobusu vadītāju Profesionālās meistarības konkursā. Uz jautājumu, vai smaids ir tāpēc, ka konkursa uzdevumi šķiet viegli paveicami vai arī maskē uztraukumu, Eduards saka, ka tas tāpēc, ka viņam piedalīšanās konkursā šķiet patīkama, jo tur nepieciešams gan sportiskais azarts, gan ikdienas darba iemaņas, bet kopīgais darbam un konkursam ir ātrums - ne jau braukšanas, bet spēja nekavējoties izlemt, kā rīkoties. Iepriekš noteikti jātrenējas, kā nekā – tās ir sacensības. Un uzņēmumā šāda iespēja tiek dota. Tā kā ikdienā autobusa vadītāja darba ritms ir tāds, ka kolēģus satikt var reti (maiņas sākas atšķirīgos laikos), tad treniņi pirms Profesionālas meistarības pirms konkursa ir iespēja arī satikties un aprunāties par dzīvi.
Iepriekš Eduards konkursā braucis tikai ar mazo autobusu, jo tas ir viņa darbarīks, taču pēdējos gados izmēģinājis savus spēkus arī ar lielas ietilpības autobusu, un 2020.gadā spējis izcīnīt čempiona titulu absolūtajā vērtējumā (braukšana ar lielo un mazo autobusu, kā arī d kategorijas CSDD tests), vienlaikus izpildot arī meistara normu, tas ir, iegūto sodu punkta skaits ir zem 50 punktiem. Ceļu satiksmes noteikumu tests viņa grūtības lielākoties nesagādā, jo jau septiņas reizes pēc kārtas tests nokārtots bez nevienas kļūdas.
- Kāds bija sākums, kāpēc sākāt šeit strādāt?
-Es agrāk strādāju Valsts policijā, tad beidzu tur dienēt. Draugi pateica, ka reisā vajag vadītājus, tad arī nāca iespēja. Šeit jau strādāja mani pazīstamie, kā teikt, dienesta biedri. Tad arī kopā ar draugu šeit nokļuvām, sākām strādāt, braukt ar vienu autobusu. Tā līdz šai dienai braucu ar pilsētas autobusiem, ja vajag braucu arī uz Liepāju, Rīgu, bet lielākoties pa pilsētu.
- Vai ir kāds maršruts, pa kuru patīk braukt visvairāk?
-Nē, man tie visi ir vienādi, jo lielāks sajukums, jo labāk. Piemēram, riņķot ar 22. numura autobusu, nav tik interesanti, bet, ja jābrauc, tad jābrauc. Ir interesantāk, ja aizbrauc uz Pilteni, uz Tārgali, tad tur, tad uz Vārvi.
-Gan jau šajos maršrutos ir pasažieri, ko pazīsti gadiem.
- Ui, visur! Es, kad iepriekš policijā strādāju, iepazinu visu Ventspili. Tāpēc man arī vieglāk strādāt, jo darbs visu laiku ir bijis ar cilvēkiem. Šī man nav sveša joma. Ar cilvēkiem strādāt ir diezgan pagrūti. Jābūt pašam psiholoģiski gatavam, ar cilvēkiem jāatrod kopēja valoda.
Ir tādi cilvēki, kuriem mājās kaut kas varbūt noticis un kuri mēģina uzkurināt arī tevi. Tādām lietām nevajag padoties. Piemēram, kad es piesēžos pie stūres, es noskaņojos braukšanai. Šis nav viegls darbs, man jāatbild par cilvēkiem. Nevar darbam pieiet vieglprātīgi, jāmāk koncentrēties. Ir jāredz ceļš, pasažieri, kas kāpj iekšā, kas kāpj ārā. Kad liku tiesības, man instruktors teica, ka jāredz viss, pat kādas kurpes kājās sievietei uz ielas. Tiešām, jāredz viss, un tad viss būs labi.
-Vai nav kādā brīdī radies apnikums, strādājot gadiem vienu un to pašu darbu?
- Es pateikšu atklāti, ja darbs nepatīk, nav vērts, ka iet uz to darbu. Piemēram, no rītiem pamosties agri, tā vispār nav problēma. Katrs cilvēks ir laimīgs, ja viņam ir labs darbs, ko viņš mīl, kur viņš var izpausties. Es nezinu, kā būtu, ja man būtu jāiet uz darbu, kuru es negribētu strādāt. Transports man ir sirdī. Tā īsti nopietni neesmu slimojis gandrīz 8 gadus.
- Padalieties pieredzē, kā panācāt to, ka 8 gadus neesat slimojis?
-Sports un atpūta. Es ātri māku atiet no darba, esot pie dabas. Braucu uz savu lauku māju meža maliņā. Tur es aizeju uz pirti, elpoju svaigu gaisu, mežs apkārt, dīķis, ezers, kur varu aiziet makšķerēt. Lauku mājas prasa ļoti lielu darbu, bet esmu tik laimīgs, kad tieku uz laukiem, tas ir pats labākais. Kad strādāju, esmu Ventspilī, brīvdienās strādāju laukos.
-Jā, tā ir, jo vairāk dari, jo vairāk var izdarīt.
-Jā, jo laukos jau darba netrūkst. Es nesaprotu, kā tas ir, kad nav, ko darīt. Tādu cilvēku es laukos nepazīstu. Vislabāk, kā es daru, saplānoju uz priekšu lauku darbus, kas man jāpadara.
-Nav bijusi tāda situācija, ka kāds darbs laukos nav padarīts vai ka personīgajā dzīvē ir kāda lieta, kas satrauc un novērš no darba? Kā tad noskaņoties darbam?
-Par ko tad stresot? Par savu neizdarīto darbu? Protams, ir visādi, bet ne jau tāpēc viss jāņem pie sirds. Zinu, ka to nepadarīto darbu izdarīšu tik un tā. Tas viss ir normāli, ja visu nav paspēts padarīt.
Kad esmu pie stūres, nekas no darba nedrīkst novērst. Viss atkarīgs no tā, kā vadi autobusu, kāda disciplīna ir ieviesta salonā. Pat piestājot pie pieturas, jāskatās, vai tur bruģītis nav par slidenu, vai nav kāda peļķe. Tas viss ir jāredz. Jādomā uz priekšu, es nesu atbildību par katru pasažieri
-Mūsdienās Jūsu darbu sauc par “multitaskingu”, kad jādara vairākas lietas vienlaicīgi.
-Tā jau saka, ka autobusa vadītāji ir VISS. Jā, darbā ir liela slodze.
-Kā tiekat galā ar slodzi?
-Es tieku galā ļoti labi. Esmu sevi norūdījis sportojot, un, kā jau teicu, kad tieku uz laukiem, es pilnīgi ateju no darba. Esmu tā pieradis. Un kad esmu atpakaļ pie stūres, viss, esmu darbā. Koncentrējos uz autobusu un ceļu. Ļoti koncentrējos darbam. Es nevaru atļauties būt nenopietns, es tomēr atbildu par dzīviem cilvēkiem, tā nav malka. Uz ceļa nekad neparedzēsi situāciju, tāpēc visam ir jābūt gatavam.
Mani norūdīja tas, ka es savā laikā dienēju Iekšlietu ministrijā. Mans darbs bija vest, apsargāt cietumniekus. Jūs saprotat, tas nav viegli. Tas mani ļoti norūdīja. Arī tagad esmu pieradis vienmēr būt laikā. Darbā es ierodos stundu pirms darbs sākas. Tā es sev nodrošinu rītu bez uztraukumiem. Nekad arī nesolu lietas, ko nevaru izdarīt.
-Vai Jums ir kāda rīta rutīna, pie kuras pieturaties?
-Jā! Katrs sunītis, kaķītis ko dara, kad pamostas? Izstaipās. Tātad, kad atver acis, kārtīgi izstaipies. Kad izkāp no gultas, tad atspiedies, pietupies. Tad ej nomazgā acis, sakārto sevi. Brokastis jau ir pagatavotas vakarā. Saģērbjos, sasmaržojos, esmu gatavs darbam.
Mazo gabaliņu, no mājas līdz mašīnai, es eju paātrinātā tempā, jo tas darbina asinsriti. Nevar darīt tā, ka pamosties, ātri uzvelk kreklu un skrien uz darbu.
-Nu, man skaidra ir Jūsu panākumu atslēga. Viss slēpjas pavisam vienkāršās lietās.
-Jā, disciplīna, sports un plānot laiku!
(Attēli no Eduarda Zernevica personīgā arhīva)
2021. gada 31. janvārī
