Ilona Mangele, dzimusi rīdziniece, kura jau gadus 20 par mājām sauc Ventspili un 14 gadus strādā Ventspils reisā par autobusu vadītāju.
Viņu autobusā atpazīsiet pēc platā smaida un pozitīvisma, kas virmo Ilonai apkārt. Ja kāda sieviete vēlas kļūt par autobusa vadītāju, bet izjūt bailes par šo lēmumu, Ilona saka, lai nebaidās. Nožēlos tas, kurš nav mēģinājis vispār.
-Kā nokļuvi līdz Ventspilij?
-Vai, to jau es tā nevaru stāstīt, tad šī saruna būs tikai par to! Pirms tam kādu laiku dzīvoju ārzemēs. Pati esmu dzimusi Rīgā, visi manējie nāk no Rīgas, Piebalgas, no tās puses, tā kā šeit nevienu nepazinu. Tad es finansiālu apstākļu dēļ pārvācos uz Ventspili pirms 20 gadiem. Tā es te paliku.
-Kad pārvācies uz Ventspili, vai jau zināji, ka strādāsi Ventspils reisā par autobusa vadītāju?
-Pēc profesijas vispār esmu pavāre. Bet kad pārvācos uz šejieni, nebija tādu vakanču. Sāku strādāt citu darbiņu, pēc tam iestājos bezdarbniekos, kur arī bija iespēja apmeklēt kursus, lai nokārtotu D kategorijas tiesības. Vispār jau es gribēju braukt ar autobusu. Kad vēl dzīvoju Vācijā, tad mana darba diena bija braukt ar mašīnu. Domāju, ka es varētu tā braukt un tikai braukt. Pārsteigums, sākot dzīvot Ventspilī, bija tas, ka šeit ir sabiedriskais transports un vēl pie tam tik kvalitatīvs. Domāju, ka tik mazā pilsētā vispār tāda nav un ka te visi iet ar kājām. Tad jau sāku pamanīt, ka pie stūres arī sēž meitenes, piemēram, kolēģe Jana Bože. Citās pilsētās to tā nebiju pamanījusi. Es apdomāju, ja viņa brauc, kāpēc es nevaru? Nu, tad es 2007. gadā “ievēlos” Ventspils reisā un teicu, ka arī gribu strādāt par autobusa vadītāju, protams, nepietika tikai ar to, ka gribu. Tā jau gadus 14 ir jābūt uzdevumu augstumos. Ventspils reisā arī nekad nepaliksi nepamanīts, ja esi izdarījis ko labu vai vairāk, kā citi. Tas ļoti motivē strādāt ar labāko atdevi. Tāpēc arī patīk darbs.
-Nevienā brīdī nebija bail vadīt autobusus?
-Nē, man tiešām patīk. Man prieks, ka es vispār varu braukt. Tas man ir kā staigāt. Tagad neesmu ilgi bijusi darbā slimības dēļ. Jūtu, cik ļoti braukšana pietrūkst. Gar manām mājām maršrutnieki gar degunu braukājas. Tad es tā nosēžos pie loga, skatos un priecājos, kā citi brauc.
-Kas ir tas, kas piesaista un patīk visvairāk braukšanā?
-Domāju, ka tā ir kustība. Visu laiku esmu ārā, kaut ko redzu. Citi saka, ka autobusa vadītāja darbs ir rutīna, bet tā jau tas nav, jo viss visu laiku mainās. Piemēram, kad uz Liepāju braucu, tur ir tik skaisti. Var redzēt jūru, mežu, katram nav šāda iespēja darba laikā jūru redzēt. Domāju, ka birojā nekad nevarētu strādāt, man visu laiku vajag šo kustību. Kad esmu kustībā un sēžu lielas ietilpības autobusam pie stūres, jūtos kā karaliene.
Nekas nekad nav vienāds, pasažieri , laikapstākļi. Arī tā pati saule - katru dienu tev viņa acīs spīdēs citā ceļa posmā. Tad pulksten 7.00, tad pulksten 9.00, un tad būs ziema, kad gaidi, kad tad saule beidzot spīdēs acīs. Protams dažreiz, iespējams, gribas kaut ko savādāk, bet visiem jau gribas, cilvēks jau ir miris, ja negribas.
-Vai braukšana arī ir Tavs hobijs pēc darba laika?
-Ne velti mēs ar dzīvesbiedru braucam ceļojumos katru gadu ceļojumos. Vinš brauc pa pilsētām, savukārt es braucu starp pilsētām. Uzreiz, kad ir atvaļinājums, tā mēs abi mašīna iekšā. Virtuves siena man visa ar bildēm no ceļojumiem.Ceļot - tas ir kaut kas ļoti īpašs. Ceļā ir iespēja satikt līdzīgi domājošus, pozitīvus cilvēkus.
Manas angļu valodas zināšanas, teiksim tā, nav vislabākās, bet komunicēt ar ārzemniekiem - tā nav problēmas. Bija gadījums, kas notika stāvot rindā degvielas uzpildes stacijā. Kamēr gaidīju, iepazinos ar spānieti. Pagāja ilgs laiks rindā, atnākot atpakaļ pie vīra, viņš jautāja, kur tik ilgi pazudu. Teicu, ka bija gara rinda, bet paguvu iepazīties ar spānieti. Vīrs jautāja kādā valodā tad runājām. Teicu, ka nezinu, bet iepazināmies un dalījāmies emocijās par ceļojumu. Galvenais ir vēlme saprast.
-Izklausās, ka Tavā dzīvē pozitīvisma netrūkst.
-Visvairāk šajā darbā man patīk cilvēki. Iespējams, ikdienā aizmirstam teikt lūdzu, paldies. Tad šeit mēs to vien darām, sakām un dzirdam šos vārdus. Ir tik jauki, ka pasažieris novērtē mūsu darbu. Cik tas ir jauki, ka mazs bērns, lai pateiktu paldies, iedod konfektīti - tas ir tik jauki. Darbs Ventspils reisā ir pilns pozitīvisma!
2021. gada 5. martā
