Nereti gadās saņemt sūdzības no pasažieriem par to, ka autobusa vadītājs atteicies uzņemt autobusā, lai gan tajā ir bijušas brīvas vietas. Visbiežāk tāda situācija rada neizpratni, jo pasažieriem šķiet, ka, samaksājot par biļeti, brauciens tiek garantēts. Pēc būtības tā arī ir, taču – mēdz būt arī izņēmumi. Tāpēc skaidrosim, kad un kāpēc autobusa vadītājs var atteikt braucienu.
Laikā, kad covid – 19 vīrusa izplatības dēļ sabiedriskajā transportā bija spēkā dažādi ierobežojumi, autobusu vadītājiem, biežāk nekā ierasts, nācās atteikt pasažieriem braucienu sabiedriskajā transportā. Taču šādas situācijas nereti gadās ikdienišķos apstākļos, un tas, protams, raisa pasažieros neizpratni un dusmas. Diemžēl, šādos gadījumos vaina parasti jāmeklē pašā pasažierī.
Kā zināms, sabiedriskā transporta pasažieriem ir gan tiesības, gan pienākumi, un, ja pienākumi netiek pildīti, autobusa vadītājam ir tiesības ne tikai aizrādīt, bet arī atteikt braucienu vai pat izsaukt policiju. Pasažieriem vajadzētu apzināties, ka autobuss ir sabiedriskais transporta līdzeklis, kurā ir jāievēro gan vispārpieņemtās pieklājības normas, gan specifiski noteikumi, kas attiecināmi tikai uz sabiedrisko transportu.
Pasažieru pienākumus sabiedriskajā transportā nosaka Ministru kabineta noteikumi nr.599 Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība 4.punktā. Piemēram, tiek minēti tādi pienākumi kā biļetes iegāde, tīrības un kārtības ievērošana, transportlīdzekļa un tā inventāra saudzēšana. Tiek minēts arī pienākums ievērot kaut minimālu apģērba kultūru, tas ir, autobusā nedrīkst braukt smērējošā vai smakojošā apģērbā. Cita starpā noteikumos minēts, ka pasažierim aizliegts braukt apreibinošo vielu iespaidā, izturēties rupji vai agresīvi, kā arī brauciena laikā lietot alkoholiskos dzērienus vai citas apreibinošās vielas. Iepriekš minēto papildina Autopārvadājumu likums, kurā teikts, ka pasažierim ir jāievēro pasažieru pārvadāšanas noteikumi, bet ja tie netiek ievēroti, par to pasažieri var saukt pie atbildības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
Autopārvadājumu likuma 42.pantā noteiktas arī pārvadātāja tiesības, un tās ir :
Lūk, te arī skaidrojums, kāpēc autobusa vadītājs nereti atsaka braucienu. Visbiežāk tas notiek, ja pasažieris ir ģērbies ļoti netīrā un smakojošā apģērbā, ir manāmi iereibis vai uzvedas neadekvāti, apdraudot pārējo pasažieru drošību. Šie apstākļi nelabvēlīgi ietekmē pārējos sabiedriskā transporta pasažierus un padara braucienu nepatīkamu; bieži tiek bojāts un notraipīts autobusa salons. Tā kā autobusa vadītājs ir atbildīgs par to, lai pasažieri brauciena laikā justos droši un komfortabli, viņam ir tiesības novērtēt situāciju un, atkarībā no situācijas, pieņemt lēmumu atteikt braucienu.
Pilsētas sabiedriskajā transportā reizēm gadās, ka kāds pasažieris tiek aizmirsts pieturā pārpratuma dēļ, jo ir vienkārši sēdējis uz soliņa un gaidījis, kad autobuss apstāsies. Taču autobusa vadītājs, neapstājoties pieturā, turpina braukt pa maršrutu. Vēlamies atgādināt, ka vēl viens pasažiera pienākums ir skaidri un nepārprotami paust savu vēlmi iekāpt konkrētajā autobusā. Tātad, tuvojoties sabiedriskajam transporta līdzeklim, vajadzētu noteikti piecelties un, ievērojot personisko drošību, tuvoties brauktuves malai. Ja nebūs īstais maršruts, tad taču vienmēr var pamāt ar roku, lai brauc tālāk. Labāk lai autobuss lieku reizi piebremzē, nekā pabrauc garām.
Gan autobusa vadītājam, gan pasažierim ir katram savi pienākumi, tiesības un atbildība, bet vieno abas šis puses brauciens, kura laikā visiem – gan pasažieriem, gan autobusa vadītajam – būtu jārūpējas par to, lai tas būtu pēc iespējams patīkamāks, komfortablāks un drošāks visiem.
2020. gada 14. jūlijā
