UzņēmumsAktualitātes

Kā vienkāršs lauku zēns kļuva par autobusa vadītāju

Kā vienkāršs lauku zēns kļuva par autobusa vadītāju

Ar autobusa vadītāju Andri Junghānu saruna notiek tūlīt pēc tam, kad tradicionālajā autobusu vadītāju Profesionālās meistarības konkursā viņam izdevies izcils brauciens. 

Viņš ir pozitīvu emociju pilns un var redzēt, ka deg par savu darbu, pie kura ticis, kā pats saka -  tikai pateicoties neatlaidībai.

KAM JĀSAKA PALDIES

Jau sarunas sākumā Andris saka, ka viņa ceļš līdz autobusa vadītāja profesijai bijis garš un interesants, un to ļoti ietekmējusi gan darba pieredze, ko viņš sācis uzkrāt jau agrā bērnībā, gan mātes un vecmāmiņas ietekme, kuras bijušas ne tikai pirmās darbaudzinātājas, bet arī dzinējspēks un atbalsts. Tagad, atskatoties pagātnē, Andris atzīst, ka tas , iespējams, ne vienmēr viņu ietekmējis pozitīvi, taču lielos vilcienos par visu, ko viņam izdevies sasniegt liels paldies noteikti pienākoties mammai.

Otrs PALDIES jāsaka darba pieredzei, kas sākusies salīdzinoši agrā vecumā. Tā kā viņš dzīvojis laukos, jau kopš 5 - 6 gadu vecuma strādājis dažādus lauku darbus. Un, protams, kā jau daudziem tā laika  (20.gs. beigas) lauku zēniem, arī viņam bijis savas lielais sapnis – kļūt par traktoristu un pelnīt lielu naudu.

Ceļš pretī profesijai

Tāpēc jau 18 gadu vecumā nokārtojis tiesības un sācis strādāt, vispirms izvadājis piena produktus, pēc tam jau stūrējis arī lielo piena cisternu, kas bija uz GAZ – 53 bāzes. Šos transportlīdzekli grūti salīdzināt ar mūsdienu autobusu, taču šoferi pieredzi uz tās varēja gūt labi labo. Un ne tikai…Mašīna lūza, pašam bija jālabo. Tas nu gan īsti pie sirds negāja, un mierinājumu nesniedza pat pirmā alga, kas bija 30 lati un šķita -vou!, nu gandrīz vai visa pasaule pie kājām!

Un te nu iesaistījās mamma, kas bija saklausījusies, ka “Ventspils reisā” nu gan esot labi strādāt – uzvelc baltu kreklu un stūrē! Nekas vairāk autobusa šoferītim neesot jādara.

Tad nu 2004. gada sākumā, kad pašam bijis tik 21 gads, devies pieteikties darbā “Ventspils reisā”.  Ar pirmo reizi nekas nav sanācis, jo šofera pieredze bijusi par mazu un uzņēmumā autobusa vadītāju atbilstību amatam toreiz un arī pašlaik izvērtē  ļoti rūpīgi. Pats jau gribējis mest plinti krūmos, taču iejaukusies mamma, kura mudinājusi atgriezties un atstāt dokumentus personāldaļā, lai zina, ka kāds gaida rindā uz autobusa vadītāja vietu. Un pēc kāda laika tiešām darbs piedāvāts. Tas bijis īpaši svarīgi, jo tikko bijusi nodibināta ģimene un bija jādomā, no kā dzīvot.

Pirmā īstā alga, ko saņēmis, esot bijusi 120 lati - tas jau šķitis kas neticams, gandrīz vai kosmoss!

Vai autobusa vadītāja darbā iespējama izaugsme

Lai arī šķiet, ka autobusa vadītājs ir un vienmēr paliek tikai autobusa vadītājs, izaugsme iespējama arī šajā profesijā. Andris stāsta, ka darba gaitas sācis kā pilsētas mazo autobusu vadītājs, un pirmais patstāvīgais reiss esot bijis maršrutā Nr.4 uz Selgu. Viņš ar labu vārdu atceras savu pirmo brigadieri Uldi Brantu, kurš daudz līdzējis gan ar praktiskiem, gan teorētiskiem padomiem. Ar mazo autobusu braukt šķitis pavisam viegli, un, tā kā viņam šis darbs ne tikai patīk, bet arī labi padodas, sekojis nākamais posms – pilsētas lielie autobusi. Pašam šķitis, ka lielajos autobusos ir kaut kas maģisks, kaut kas tāds, kas pievelk. Un braukt ar to patīkot vēl vairāk.

Pašlaik Andris jau brauc arī starppilsētu maršrutos. Bet uz jautājumu, kuros maršrutos strādāt ir labāk, atbild neviennozīmīgi:

 “ Katrā lietā ir savs labums un sliktums. Pilsētā nākas bieži apstāties un visu dienu malties uz riņķi, starppilsētā braucieni garāki, bet ne mierīgāki, jo pārāk bieži uz ceļa rodas avārijas situācijas, ko izraisa pavirši un neuzmanīgi braucēji. Es nesaprotu tos cilvēkus, kas brauc bez domas!”

Atziņas, kas gūtas darbā

Laikā, kamēr Andris strādā “Ventspils reisā” viņam radušās arī vairākas atziņas, kas palīdz darbu veikt profesionāli:

  • lēnāk brauksi, tālāk tiksi – protams, uz ceļa nav jāsnauž, jo tas traucē satiksmes plūsmu. Braucot ātrāk, var gadīties paskriet garām pieturai un neievērot kādu pasažieri. Tādās reizēs Andris aizdomājoties par to, kā viņš justos tā pasažiera vietā;
  • ir jāspēj iejusties pasažiera ādā – katram – gan autobusa vadītājam, gan pasažierim – ir savi trūkumi un savs labās puses. Tas jāsaprot, un tad darbs ar cilvēkiem neradīs sarežģījumus;
  • jāstrādā arī pašam ar sevi – pildot darba pienākumus, kuros nonāc ciešā saskarē ar citiem, nepieciešams izglītot sevi psiholoģijā; tas palīdz izprast sevi un citus;
  • nenest darbu uz mājām – iesākumā viņš mājiniekiem daudz stāstījis par to, kā veicies un kas atgadījies darbā. Bet ar laiku sapratis, ka  - darbs ir darbs, bet mājas un ģimene – pavisam kas cits.

 

Vai iespējams vienlaikus būt lauksaimniekam un autobusa vadītājam

Andris Junghāns apliecina, ka tas ir iespējams. Tas nav viegli, bet izdarīt to var. Īpaši, ja darbā to saprot un atbalsta. Jau 7 gadus viņš paralēli vada arī savu zemniecību, kuras pamatnodarbošanās ir gaļas liellopu audzēšana. Andris stāsta, ka kopš pašam ir šis nelielais bizness, viņš labāk saprot gan uzņēmuma vadību un arī to, kāpēc tiek izvirzītas kādas konkrētas prasības darba pienākumu izpildē. Tāpat daudz saprotamākas kļuvušas lietas, kuras saistītas ar darba organizācijas procesu.

Visgrūtākais esot sabalansēt savu laiku tā, lai iznāk visam – ģimenei, kas viena no Andra dzīves pamatvērtībām, un abiem darbiem – lauksaimniecībai un autobusa vadīšanai. Tajā pat laikā viņam esot grūti iedomāties, kas notiktu tad, ja kāds no darbiem būtu jāzaudē…

            “Es mīlu savu uzņēmumu. Zinu vienu, ka gribu strādāt “Ventspils reisā”. Negribu zem cita karoga,” tā saka Andris. “Par saimniecības likvidēšanu arī nedomāju. Tā man ir gan atmiņas, gan realitāte. Tā ir mana dzīve.”

Ar šiem vārdiem arī beidzās mūsu saruna. Pēc īsa klusuma brīža Andris gan vēl piebilst:

            “Es neesmu kaislīgs ticīgais. Bet ticu… Jo bijībai ir jābūt. Tas, kas mums ir dots, ir jāciena. Jautājums tikai, kā mēs katrs to darām.”

2021. gada 15. septembrī