Viens no galvenajiem sabiedriskā transporta pakalpojuma elementiem ir biļete. Tā ir dokuments, kas apliecina tiesības izmantot sabiedrisko transportu. Pēdējās desmitgadēs, attīstoties tehnoloģijām, arī biļešu iegādes sistēma sabiedriskajā transportā ir ļoti mainījusies. Taču vai tehnoloģiju ieviešana vienmēr dod gaidīto rezultātu?
Pirms gadiem piecdesmit iekāpjot sabiedriskajā transportā, ikvienam pasažierim nācās saskarties ar konduktoru – stereotipi liecina, ka tā parasti bija ne īpaši laipna dāma, kas bija bruņojusies ar lielu plecu somu un daudziem papīra biļešu rullīšiem. Viņa saņēma no pasažiera naudu un pretī izsniedza šķībi greizi noplēstu biļeti. Vai pat vairākas, jo katram rullītim bija sava nomināla vērtība, piemēram, 5 kapeikas, 10 kapeikas u.c. Ja vajadzēja biļeti par 20 kapeikām, tad attiecīgi tika izsniegti tik papīra gabaliņi, lai tiem būtu šāda vērtība. Konduktora pienākumos gan arī citi darbi. Piemēram, starppilsētu maršrutos bija jāgādā arī par to, lai autobusa salons būtu tīrs, tāpat bija jāseko tam, lai kāds nemēģinātu braukt par zaķi. Un tie, kas piedzīvoja šos laikus, droši vien labi atceras, ka konduktores spēja būt gana acīgas, un bezbiļetniekus laikam juta pa gabalu!
Papīra biļetes sabiedriskajā transportā pasaule izmanto jau kopš 1840. gada, un to galvenā priekšrocība slēpjas to vienkāršībā, kas vienlaikus ir arī trūkums, jo papīra biļeti mūsdienās iespējams viegli viltot.
Pēc 2.pasaules kara, kad pasaulē sākas strauja tehnoloģiju attīstība, papīra biļetes sabiedriskajā transportā sāk aizvietot ar citiem biļešu veidiem, piemēram, metāla žetoniem, ko pasažieris iegādājas pirms iekāpšanas sabiedriskajā transportlīdzeklī.
Magnētiskās svītru kartes, ko var uzskatīt par mūsdienu bankas karšu priekštecēm, sabiedriskajā transportā pasaulē sāk ieviest 20. gs.70. gados, bet Padomju Savienībā, kuras sastāvā toreiz atradās arī Latvijas, šajā laikā sākas talonu ēra. Talonus varēja iegādāties gan veikalos, gan avīžu kioskos. Pasažieris nopirka talonu, bet, lai tas būtu derīgs, iekāpjot transportlīdzeklī, to vajadzēja kompostrēt īpašā aparātā, kas talonu iezīmēja ar noteiktu ciparu kombināciju, pēc kuras kontrolieris varēja secināt, vai attiecīgais talons ir derīgs. Kompostrēšana reizēm bija ļoti sarežģīts process, jo autobusi, trolejbusi un tramvaji mēdza būt pārpildīti. Pasažieri nereti bija kā siļķes mucā un brauca, stāvot uz pakāpieniem un ar muguru atspiežoties pret durvīm. Droši vien no mums vēl itin labi atceras frāzi ,,padodiet, lūdzu, biļetīti!”, pēc kuras sekoja biļetes ceļš no rokas rokā līdz kompostierim un tāpat arī atpakaļ. Un, lai gan pasažieru bija daudz, biļete vienmēr nekļūdīgi atceļoja atpakaļ pie īpašnieka.
Ar to, kādas autobusu biļetes bija kādreiz, vari iepazīties ŠEIT .
Ventspils sabiedriskajā transportā talonus izmatoja vēl pavisam nesen – pirms gadiem desmit. Un, lai arī ikdienā vēl aizvien visbiežāk tiek izmantota vienreizējā papīra biļete, modernās tehnoloģijas pakāpeniski tiek ieviestas arī pie mums (tas nav ātrs process, jo prasa papildus finanšu ieguldījumus). Taču vai tās vienmēr dod pasažieriem gaidītās ērtības?
Diezgan bieži nākas uzklausīt pasažieru neapmierinātību ar to, ka autobusā nav iespējams norēķināties, izmantojot bezskaidras nauda norēķinus. Kāpēc tā?
Bezskaidras naudas norēķinu sistēma, protams, ir progresīvs un ērts norēķināšanās veids, taču gan tā lietotājam (gan tirgotājam, gan pakalpojuma izmantotājam) jārēķinās ar atsevišķām neērtībām, no kurām izvairīties ir praktiski neiespējami, kā arī
Vispirms jau pasažieriem jāatceras, ka bezskaidras naudas norēķini tiek veikti, izmantojot bankas karti, kas ir ļoti sarežģīta sistēma un kuras nolasīšanai nepieciešama aparatūra, kas darbojas, izmantojot internetu. Tāpēc sabiedriskajā transportā jārēķinās ar to, ka karšu termināļa darbība ir atkarīga no mobilā interneta pieejamības. Tādējādi, ja interneta signāls ir vājš vai ir cita veida mobilā interneta darbības traucējumi, bezskaidras naudas norēķini var būt apgrūtināti vai vispār neiespējami. Tāpat jārēķinās ar to, ka terminālis ir tehniska ierīce, kura mēdz bojāties bez iepriekšēja brīdinājuma. Īpaši tāpēc, ka šobrīd pieejamie termināļi pēc būtības vairāk ir piemēroti stacionārai lietošanai. Sabiedriskajā transportā, kur ir straujas temperatūras izmaiņas, nevienmērīga strāvas padeve, vibrācija u.c. traucējumi, palielinās iespēja, ka termināļi var sabojāties, kas bieži arī notiek.
Minētie iemesli nekādā veidā nav saistīti ar pasažieru pārvadātāja sniegto pakalpojumu, un pārvadātājs nekādā veidā nevar tos ietekmēt, jo pats nesniedz ne mobilā interneta pakalpojumus, ne arī nodrošina termināļu apkalpošanu. Pasažieru pārvadātājs, šajā gadījumā “Ventspils reiss”, tikai īrē terminālus un regulāri informē apkalpojošos dienestus par traucējumiem un bojājumiem. Bojātie termināļi regulāri tiek mainīti, traucējumi novērsti, taču tas rada papildus izmaksas.
Lai izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem, kas saistīti ar norēķiniem sabiedriskajā transportā, iesakām tomēr sagatavot rezervē arī skaidru naudu. Tāpat atgādinām, ka Ventspils sabiedriskajā transportā iespējams izmantot universālās braucienu skaita biļetes, tā izvairoties gan no skaidras, gan bezskaidras naudas norēķiniem autobusos. Universālās braucienu skaita biļetes paredzētas 10, 20, 40 un 60 braucieniem. Tās var iegādāties autoostas kasēs attiecīgi par EUR 7.30; EUR 14.40; EUR 28.50 un EUR 42. Biļeti 10 braucieniem, par to maksājot EUR7.80, var iegādāties arī pie autobusa vadītāja. Minēto biļešu galvenā priekšrocība – tās var izmantot jebkurā Ventspils pilsētas sabiedriskā transporta maršrutā (no nr. 1 līdz nr. 23) pilsētas administratīvās teritorija robežās, izņemot sezonālos un speciālos pasūtījumu reisus.
2021. gada 18. februārī
